Godināšanas runa manam Tēvam

Mans tētis, kuru es tik ļoti mīlu, nāve ir lēmusi, ka ir pienācis tavs laiks, un neviena cilvēka valoda nav pietiekami bagāta, lai varētu izteikt visas sāpes un skumjas, ko jūtu.
Bet es jūs nomierinu, nāve nav pietiekami spēcīga, lai salauztu mīlestību, kas mūs vieno.
Lai godinātu jūs šajā īpašajā dienā, es iesaku parunāt par to, kas bija mans tētis, par viņa ceļojumu un saikni, kas mūs vieno.

Kas bija mans tētis

Viņa Ceļojums

Jūs sākāt no nekā, bez diploma. It kā ar to būtu par maz, jūs tikāt emancipēta 16 gadu vecumā, tikko redzējāt, kā jūsu tēvs mirst neciešamās sāpēs. Tā atstāts jūsu pašu ziņā, ar smagu darbu un pašaizliedzību jums izdevās kļūt par datorinženieri, izcilu profesoru un akadēmisko plaukstu bruņinieku.
Jūs, iespējams, esat parādā savus panākumus aizraušanās ar jaunajām tehnoloģijām, neticami cieņa pret zināšanām un tikšanās ar sievieti, kura kļūs par manu māti. Ar viņu jūs izveidojāt neticamu pāri, kas piepildīts ar tīru mīlestību, līdzdalību un kopīgiem projektiem.

Saikne, kas mūs vieno

Tomēr attiecībā uz saikni, kas mūs vieno, tā ir tik unikāla, ka ir grūti atrast īstos vārdus, lai to aprakstītu. Tāpēc es labprātāk to daru caur savām atmiņām.

Visā bērnībā

Es atceros, ka visā dzīvoklī cīnījās ūdens cīņas ar mammu, kas mums rāja, ka mēs to visur dabūjam.
Atceros putu cīņas vannā katru svētdienas vakaru.
Es atceros lelles, kuras tu man uztaisīji ar šampanieša korķi un auduma gabalu.
Es atceros automašīnu sacīkstes, kuras mēs veicām ar 2 dzēšgumijas un 4 skavām.
Es atceros pastaigas pa parkiem roku rokā.
Bet kāds prieks bija augt kopā ar jums! Kāds prieks!
Mums nebija daudz, un tomēr mums bija viss.

Es redzu visus tos mirkļus, kas padara vīrieti par tēvu un bērnu par laimīgu bērnu.

Visā pusaudža gados

Atceros, kad es paliku klusi tevi gaidot, kad tu devies veikt remontdarbus savam IT uzņēmumam.
Es atceros vakara nodarbības un nedēļas nogales eksāmenus, kur viņš katras sesijas sākumā prasīja skolotājiem, vai es drīkstu palikt klases aizmugurē, vienlaikus garantējot, ka netaisīšu nekādu troksni.
Es atceros, kad es viņu pavadīju, lai veiktu ārkārtas aizvietotājus Valsts izglītības ministrijā kā palīgskolotājs.
Atceros, ka biju viņam blakus, kad viņš gatavojās konkursam par tehnoloģiju skolotāju.
Atceros trešdienu pēcpusdienas, ko pavadīju CDDP, pēc tam CRDP lasītavās, kamēr viņš strādāja pie Monpeljē akadēmijas izglītības projektiem.
Es atceros viņa studentus, kuri viņu sauca par "Mazou", jo viņi viņu dievināja.
Es atceros jauno meiteni, kurai Lattes koledžas tehnoloģiju kabinetu priekšā tika sabraukta kāja un kuru viņš skrēja glābt. Viņas vecāki, tāpat kā viņa, nezināja, kā viņam pateikties.
Es atceros viņa bijušos audzēkņus, bieži vien no grūtajām klasēm, ar kuriem reizēm sastapāmies un kuri viņam pateicās par viņu iepazīstināšanu ar aizraušanos, kas dotu viņiem nākotni.
Es atceros šo skolnieku, kurš lauza kāju tieši pirms organizēta ceļojuma uz ASV un kuru viņš nēsāja mugurā katrā ekskursijā, lai varētu pilnībā izbaudīt Kaliforniju.

Es redzu visus tos mirkļus, kas padara tēvu par paraugu un bērnu par pusaudzi.

Kļūstot par jaunu vīrieti

Es loloju atmiņā mirkļus, kad pulksten 4 no rīta viņš iebāza galvu manā istabā, jo bija noraizējies, ka manā birojā joprojām deg gaisma. Viņš mēdza man teikt: “Ir jau vēls, rīt tev būs grūti sekot līdzi stundām”.
Es loloju atmiņu par viņa laimi, kad viņš Grandes Ecoles nacionālajā konkursa eksāmenā redzēja manu atzīmi 20/20 manā matemātikas ieskaitē.
Es loloju atmiņu par brīdi, kad viņš man iemācīja sasiet pirmo kaklasaites mezglu manām intervijām.
Es loloju atmiņu par brīdi, kad viņš kādu vakaru ieradās pēc manis Nicā pēc maniem uzņemšanas eksāmeniem un brauca visu nakti, lai aizvestu mani atkārtot vingrinājumu nākamajā rītā Grenoblē.
Es loloju atmiņu par brīdi, kad viņš mani pavadīja uz lidmašīnu, kas mani aizvedīs uz studijām Amerikas universitātē.
Es loloju atmiņu par brīdi, kad viņš ieradās pie manis pēc pirmās darba dienas lielas bankas galvenajā mītnē Parīzē.

Es redzu visus šos mirkļus, kas liek tēvam, tēvam lepoties ar savu dēlu; un dēls, viņa tēva dēls.

Eņģelis starp cilvēkiem

Jums bija 58 gadi, bet man bija 26 gadi, kad jums tika diagnosticēts prostatas vēzis.
Es redzu tavu sāpju un neizpratnes pilno seju mašīnā atpakaļceļā.
Es atkal redzu jūsu rūpes un sāpes, kas sajauktas ar jūsu vēlmi neko neļaut parādīt.
Es redzu, ka mūsu pasaule sabrūk!
Es redzu sevi katrā viesnīcas numurā, katru vakaru, kliedzam no sāpēm, līdz zaudēju balsi, sitam pret matračiem, līdz vairs nevaru pacelt roku, meklēju paskaidrojumus, līdz zaudēju prātu.
Es redzu, ka es viņu pavadu pie katra speciālista.
Es redzu sevi katru dienu pēc operācijas jūs redzēt slimnīcā.
Es redzu, ka, neskatoties uz visu ārstēšanu, jūs joprojām esat cienīgs, labs un labestīgs.
Es tevi mīlu pārāk daudz, lai pieņemtu situāciju.
Bet kāpēc dzīve viņu tik ļoti apgrūtināja?
Esmu pazudis !

Es atceros šo vakaru Monako, kad es vairs nezināju, ko darīt, lai palīdzētu jums to pārvarēt. Es redzu sevi, skatoties uz šo bagātības izvirtību un sakot sev, ka man ir tiesības būt pietiekami veiksmīgam, lai spētu viņu glābt! Kopš tā laika es devu “Monako” zvērestu, “Monako zvērests” ir vienkārši zvērests darīt visu, izmēģināt visu, lai viņu izvestu no turienes un nekad nepadoties.
Tāpat katru vasaru es lūgšu jums un mammai doties uz Monako uz manu dzimšanas dienu, nesniedzot jums paskaidrojumus.

Es redzu visus cerības mirkļus.
Es pārdzīvoju visas vilšanās, kuru intensitāte laika gaitā turpina pieaugt.

Bet kāpēc dzīve eņģelim tik ļoti smagi?

Varat izmantot šo publikāciju vietnē Instagram

Une publikācijas partagée par Natural Fitness | Mode | Ceļošana (@oray_life)

Nevaru aizmirst, ka par spīti tam visam viņš bija reģistrēts kā brīvprātīgais 3 dažādās biedrībās, lai palīdzētu citiem.
Es nevaru aizmirst, ka, neskatoties uz to visu, viņš saglabāja priekšzīmīgu cieņu un cīnījās kā lauva, nekad nepadodoties.
Es nevaru aizmirst, ka, neskatoties uz to visu, viņš darīja visu, lai saglabātu manu māti un mani.

Es atceros visus tos mirkļus, kas padara dēlu par karotāju, bet tēvu - par eņģeli!

Mūžīga mīlestība

Nāves kundze, es jums saku, lai arī jūs man atņemtu manu tēti, jūs nespēsiet salauzt mīlestību, kas mūs vieno. Un, kā mans tēvs man ieaudzināja, es plānoju jums atbildēt, mīlot viņu vēl vairāk, ar tik tīru un tik spēcīgu mīlestību, ka tā pārsniegs nāvi.
Tādējādi es zinu, ka pat tur, kur tu viņu esi aizvedis, tu nespēsi atturēt viņa dvēseli no šīs mīlestības spēka sajūtas.

Mans tētis, mans eņģelis, es tevi mīlu!